Māksla kā profesija Latvijā?

Latvija ir maza un Latviešu arī maz, tāpēc arī jebkurā industrijā, lai Latvijā kaut ko varētu nopelnīt tev ir jābūt pašam labākajam un pat tad var gadīties, ka tava izvēlētā profesija būs pārāk maza, lai tevi uzturētu. Viena no šādām profesijām varētu būt māksla, vai tā būtu dzejoļu rakstīšana, gleznu veidošana vai skulptūru gravēšana, jo pat tad, ja tu kļūsi par vienu no zināmākajiem Latviešu māksliniekiem, pie mums ir visai maza pirktspēja tādiem mākslas darbiem, kādus tu veido. Lai iegūtu labas zināšanas tev būs jāmācās vairākus gadus un tas novedīs tevi pie tā, ka vai nu tev būs jāstrādā paralēli kāds cits darbs un jāmēģina nopelnīt sev iztika, kamēr tu mācies savu profesiju vai arī tev būs jāveic dažādi darbi, ko tu, varbūt, nemaz negribētu darīt savā profesijā. Piemēram, gleznotājiem varētu būt jāveido dažādi žurnālu vāki un sienu apgleznojumi lielajiem uzņēmumiem, lai iegūtu līdzekļus dzīvošanai un reizē arī jaunas prasmes. Un tikai pēc ilga un grūta darba kas var būt pat 10 vai 20 gadu ilgs tu varēsi sākt veidot tiešām labus gleznojumus, kurus tad arī kāds vēlētos no tevis iegādāties.

Mūsu labākie mākslinieki, kad ir izsmēluši Latvijas resursus parasti dodas uz kaimiņu valstīm, un mēģina ielauzties tajos tirgos, lai iegūtu lielāku iespēju tam, ka viņu darbi tiks pamanīti, novērtēti un beigu beigās arī kāds to iegādāsies. Jo, lai vai cik jocīgi tas neliktos, bet arī daudzi mākslinieki rada savus gara darbus tieši lai varētu nopelnīt naudu. Protams, māksliniekam ir tiešām jāpatīk tam, ko viņš dara, bet bez šī finansiālā motīva cilvēks bieži vien ir par slinku, lai varētu sevi katru dienu piespiest strādāt un strādāt pat tad, ja tā lieta, ko viņš grib darīt ir arī viņa hobijs. Naudas un sava hobija savienošana nav vienkārša un mēs parasti apskaužam cilvēkus, kuriem tas ir izdevies, bet, manuprāt, tā tam nevajadzētu būt un mums vairāk visiem būtu jāapskauž panākt šādu savienojumu nevis jāapskauž cilvēki, kam tas ir sanācis.

Kad tu jau būsi pietiekoši attīstījis savas iemaņas un sāksi pārdot savus darbus, tad noteikti, ka tev vajadzēs arī apdrošināt gan sevi ar dzīvības apdrošināšanu gan savus darbus un pat savu auto ar OCTA polisi, kas ļaus tev ikdienā justies droši ka pat tad, ja tu iekļūsti negadījumā tu varēsi turpināt savu mākslas darbu radīšanu. Un arī tad, ja tu vēl neesi sasniedzis savas karjeras virsotni tev nevajag nolaist rokas un ir jāmēģina kamēr tev viss sanāk un kamēr tu sasniedz savus nospraustos mērķus.

Latviešu tautas lietišķā māksla

Viens, no ļoti savdabīgiem un interesantiem latviešu tautas lietišķajiem mākslas veidiem ir keramika. Latviešu tautas dzīvē, kā apliecina arheoloģiskie izrakumi, keramikai vienmēr ir bijusi liela nozīme. Gadsimtu laikā, izmantojot uguni, mālus un ūdeni, šī māksla pilnveidojās un bagātinājās. Keramikas izstrādājumu mākslas attīstību veicināja izcilie meistari, kuri bija sastopami katrā, māla izstrādājumu ražošanas vietā. XIX. gadsimta beigās un XX. gadsimta sākumā Kurzemē bija plaši pazīstami Jēkaba Drandas darbi. Viņš bija pirmais latviešu meistars, kurš piedalījās starptautiskajā izstādē Milānā, 1906. gadā un ieguva sudraba medaļu.

Bet ja nu tev kādreiz pietrūkst naudas, tad droši vari saņemt parastu kredītu (sesxebi) no Zcredit.eu/ge

Bet, visbagātākās podniecības mākslas tradīcijas izveidojās Latgalē. Šeit, ar sadzīves priekšmetu un dekoratīvās keramikas izgatavošanu nodarbojās gandrīz vai katrā sādžā. Latgales keramikai ir savs īpašs, neatkārtojams izskats, pateicoties kuram, to ir viegli atpazīt – viļņveidīga trauka mala, reljefi rotājumi. Mūsdienās, bieži vien, trauku rotāšanai izmanto gravēšanu – smalks augu vai ģeometriskas formas ornaments tiek iegravēts ar maza zobratiņa, adatas vai naglas palīdzību. Galvenā, Latgales keramikas atšķirība ir tā, ka podnieks, paņemot savās rokās jebkuru māla priekšmetu ir spējīgs pārvērst to par, gavilējošu, neatkārtojama skaistuma, māla mākslas darbu. Tas viss tiek panāks ar minimāliem darba priekšmetiem un krāsām – brūnu, zaļu un dzeltenu.

Patstāvīgs, Latgales keramikas mākslas veids, ir smalko figūriņu darināšana. Tās tēlainā pasaule ir bagāta ar tautas pasaku motīviem un teiksmām, komiskām scēnām no ikdienas dzīves. Dzīvnieku figūriņām ir neparastas formas – jātnieku figūriņas un it īpaši velniņu figūriņas, ir izveidotas savdabīgā, var teikt, pat rupjā metodē, to tēli ir ļoti daudzveidīgi un nelīdzinās viens otram.

Seno Latgales keramiķu – A. Šmulāna, P. Vilcāna, S. Kalves, A. Paulāna un citu meistaru darbi, atnesa pelnītu slavu, šim lietišķās tautas mākslas veidam. Latgales keramiķu darbi ne vienu reizi vien ir nopelnījuši godalgotās vietas ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Jaunie mākslinieki ne tikai turpina vecās tradīcijas, bet rada arī jaunas, līdz šim neredzētas latviešu keramikas formas. Viņu mākslinieciskie meklējumi arī ir saistīti ar keramikas pielietošanu sadzīvē – dārza keramika, mazu formu skulptūras, keramikas izmantošana ēku un interjeru noformēšanā. Spriežot, pēc redzētajiem darbiem, var secināt, ka senais mākslas veids, nākotnē mums sola daudz negaidītu un patīkamu pārsteigumu.

Vēl viens tradicionāls un ļoti populārs latviešu lietišķās mākslas veids, ir aušana, kura jau IX – XII. gadsimtā, Latvijā bija labi attīstīta. Līdz XIX. gadsimta vidum, visi sadzīvē nepieciešamie audumi, tika izgatavoti mājās.

Austās segas bija pustumšo, zemnieku istabu, gandrīz vai vienīgi rotājumi. Svētku reizēs bija pieņemts izrotāt istabu ar austajām segām, arī kāzu laikā, jaunajam pārim aiz muguras, karājās austa sega. Jebkurā sādžā bija pazīstamas, meistarīgas audējas, kuras palīdzēja līgavām darināt pūru un dāvanas līgavaiņa radiem un ciemiņiem. Kāzu laikā, bija pieņemts arī jaunā vīra vecākus apģērbt, ar jaunās sievas austajiem apģērbiem, no galvas līdz kājām. Ciemiņiem, bieži vien dāvināja košas, austas lentas, kuras kāzu laikā tika izmantotas grožu vietā.

Katrā Latvijas reģionā ir izveidojušās savas aušanas tradīcijas, savi iemīļotākie ornamenti un krāsu salikumi.
Bieži vien, tautā iecienītās audējas, savāca audumu paraugus, satina tos ruļļos un glabāja savām meitām un mazmeitām. Lūk, kāpēc, gandrīz jebkurā latviešu mājā, mēs varam redzēt austus audumus – segas, paklājus, aizkarus, galdautus un citus izstrādājumus.

Mākslas centri un galerijas Latvijā

Gandrīz katrā Latvijas pilsētā vai novadā ir atrodama kāda mākslas galerija, mākslas centrs, mākslas muzejs, vai atsevišķa izstāžu zāle, kurā var apskatīt Latvijas un pasaules mākslinieku radītos darbus. Mākslas galerijas Latvijā ir pat ļoti dažādas, sākot no nelielām galerijām, kurās var apskatīt latviešu amatieru radītos darbus un beidzot ar tādām, kurās var iepazīt pasaulslavenu mākslinieku darbus.

Kā vienu no ievērojamākajām vietām Latvijā, kur var iepazīt mākslu ir Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. Tas ir laikmetīgās mākslas centrs, kurš atrodas Daugavpils bijušā cietokšņa ēkā. Tajā var apskatīt gan slavenu latviešu, gan ārvalstu mākslinieku darbu izstādes. Izstādēs tiek pārstāvēti ļoti daudzveidīgi mākslas veidi, piemēram, glezniecība, grafika, tēlniecība, keramika, fotogrāfija u.c., tomēr visievērojamākais šajā mākslas centrā pasaulslavenā mākslinieka un abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko oriģināldarbi un darbu reprodukcijas. Tā ir vienīgā vieta visā Austrumeiropā, kur var apskatīt šī mākslinieka oriģināldarbus, jo Rotko dzīve ir saistīta arī ar Latviju un tieši Daugavpili. Mākslas darbu kolekcijas šajā mākslas centrā tiek regulāri papildinātas.

Lielākā izstāžu zāle Rīgā ir Arsenāls. Tajā ne vien notiek mākslas darbu izstādes, bet arī dažādi starptautiski projekti un ar mākslu saistīti pasākumi. Arsenāls ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle. No Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma Arsenālā glabājas tieši latviešu izcelsmes mākslinieku darbi, kas radīti laikā no 20. gadsimta beigām līdz mūsdienām, bet izstāžu zālē notiek arī starptautiskas izstādes. Arī pati Arsenāla ēka ir kultūrvēsturiskais piemineklis, kas celts krievu klasicisma stilā.

Mākslas muzejā Rīgas Birža, savukārt glabājas tieši ārvalstu mākslinieku darbi, tajā skaitā mākslas darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja mākslas darbu kolekcijām. Tajā izveidotas četras pastāvīgās ekspozīcijas. Austrumu galerijā apskatāmas senās Ēģiptes māksla un pat ēģiptiešu mūmija, kā arī Tuvo un Tālo austrumu mākslas darbi. Gleznu galerijā apskatāmas dažādu Eiropas mākslinieku gleznas. Rietumu galerija ir veltīta Rietumeiropas mākslai un Latvijas privātajiem mākslas kolekcionāriem.

Ne mazāk nozīmīgus mākslas dabu kolekcijas ir apskatāmas Rīgas Galerijā. Tajā pārsvarā ir izstādīti tieši latviešu gleznotāju un grafiķu darbi. Rīgas Galerija ir arī viena no senākajām mākslas galerijām Latvijā, tomēr tās mākslas darbu kolekcijas laika gaitā ir mainījušās. Mūsdienās tajā var apskatīt tādu ievērojamu latviešu mākslinieku darbus kā, piemēram, Ieva Iltnere, Ritums Ivanovs, Frančeska Kirke u.c. Rīgas galerija nodarbojas ne vien ar izstāžu rīkošanu, bet arī mākslas darbu pārdošanu, katalogu veidošanu, konsultāciju sniegšanu privātajiem mākslas kolekcionāriem utt.

Arī mazākās Latvijas pilsētās var atrast nozīmīgas mākslas galerijas, kurās atrodami gan profesionālu latviešu un ārvalstu mākslinieku darbi, gan amatieru, jauno mākslinieku un mākslas skolu audzēkņu darbi. Piemēram, Kandavas Mākslas galerijā var iepazīt tādu mākslinieku daiļradi kā Jāzeps Pīgoznis, Imants Vecozols, Benita Bitāne, Aleksejs Naumovs, Jānis Zemītis u.c. Papildus šiem zināmajiem autoriem, Kandavas Mākslas galerijā var aplūkot arī jauno mākslinieku darbus un mākslas skolu audzēkņu darbus. Vēl apmeklēšanas vērtas noteikti ir tādas mākslas galerijas kā Mākslas galerija Laipa, Valmierā, Mākslas galerija Klints, Liepājā, Mākslas galerija Durvis, Tukumā, Galerija MAN’S, Jēkabpilī u.c.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir lielākais mākslas muzejs Latvijā. Tajā pastāvīgi tiek uzglabāti aptuveni 52 000 mākslas darbu, kurus radījuši galvenokārt latviešu mākslinieki, tomēr netrūkst arī Igaunijas, Lietuvas un Krievijas mākslinieku darbi. Katru gadu Latvijas Nacionālo mākslas muzeju apmeklē aptuveni 100 000 cilvēku, gan no Latvijas, gan daudzām citām pasaules valstīm. Tas tiek uzskatīts par Latvijas mākslas centru un latviešu nacionālās identitātes veidošanās svarīgu elementu.

Paši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izveides pirmsākumi saistās ar mākslas kolekcionāra Nikolaja Himzeļa dabaszinātnisko un mākslas priekšmetu kolekciju. Daudzi mākslas darbi no viņa privātās kolekcijas bija pamats Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sākuma kolekcijas izveidei, no kuriem daudzi tajā ir apskatāmi arī mūsdienas. Pēc tam tika atvērta arī Rīgas pilsētas gleznu galerija, kuras mērķis bija popularizēt tēlotājmākslu Baltijā. Mākslas galerijas kolekciju galvenokārt veidoja mākslas kolekcionāra Domeniko de Robiani privātā gleznu kolekcija. Arī daudzas gleznas no šī mākslas kolekcijas ir pamats Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kopējai mākslas darbu kolekcijai. Ap 1879. gadu sāka domāt par atsevišķa mākslas muzeja telpu izbūvi un 1903. gadā arī tika ielikti muzeja ēkas pamati. 1905. gadā muzejs tika atklāts. Tas tika nosaukts par. Tajā laikā mākslas darbu kolekcijas pārsvarā sastāvēja no citu valstu mākslinieku darbiem, no iepriekš minētās Rīgas pilsētas gleznu galerijas un Nikolaja Himzeļa privātās mākslas kolekcijas. Papildus šai pastāvīgajai mākslas darbu kolekcijai tika rīkotas arī dažādas mākslas darbu izstādes.

1918. gadā. kad tika nodibināta neatkarīga Latvijas valsts, Rīgas pilsētas mākslas muzeja koncepcija u pamatnostādnes ievērojami mainījās. Muzeja darbība vairāk tika vērsta uz latviešu mākslu un nacionālā mākslas mantojuma saglabāšanu. Muzeja mākslas priekšmetu kolekcijas tika papildināta ar vairākiem simtiem darbu, no kuriem lielākā daļa bija latviešu mākslinieku radīti. Tika rīkotas arī atsevišķu latviešu mākslinieku personālizstādes. 1920. gadā savu darbību uzsāka arī Valsts mākslas muzejs, kura kolekciju veidoja tieši nacionālās mākslas darbi.

Kad Latvija tika pievienota PSRS, muzeja darbība atkal tika ievērojami mainīta. Notika reorganizācija un tika nošķirti divi muzeji – viens latviešu mākslai un otrs ārvalstu mākslai. Tā tika izveidots Valsts latviešu un krievu mākslas muzejs un Valsts Vakareiropas mākslas muzejs. Vēlāk tika izveidota Latvijas PSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotā direkcija un abi muzeji kļuva par šīs direkcijas vienībām. 1987. gadā tika izveidots vēl viens jauns muzejs – Mākslas muzejs Arsenāls, kurš bija veltīts padomju mākslas ekspozīcijai.

Jau pirms neatkarības atjaunošanas Latvijas PSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotā direkcija tika pārdēvēta par Latvijas mākslas muzeju apvienību. Vēlāk šajā apvienībā notika nopietna reorganizācija, kuras rezultātā tā tika likvidēta. Valsts Mākslas muzeja mākslas kolekcijas tika apvienotas ar Mākslas muzeju Arsenāls mākslas kolekcijām. Tā 2005. gadā tika izveidots Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ar izstāžu zāli Arsenāls.

Muzeja centrālajā ēkā, kura atrodas Krišjāņa Valdemāra ielā 10A, līdz 2013. gadam bija iespējams apskatīt Latvijas un pārējo Baltijas valstu profesionālo mākslinieku radītos darbus un arī krievu nacionālos mākslas darbus. Mākslas darbi ir no dažādiem laika posmiem Baltijas mākslinieku darbi pārstāv laika posmu no 18. gadsimta līdz pat mūsdienām, bet krievu mākslas darbi ir no 18. līdz 19. gadsimta. 2013. gadā muzejs tika aizvērts uz rekonstrukcijas laiku līdz 2016. gadam.

Pēc rekonstrukcijas mainīsies ne tikai muzejā ārējā fasāde, bet arī telpu izvietojums un tiks izveidotas piebūves. Muzejs būs arī modernizēts un papildināts ar dažādiem interaktīviem elementiem, lai ikvienam būtu interesanti to apmeklēt.

Attēls no LSM

Latvijas Mākslinieku savienība

Māksla nevar attīstīties haotiski un nestrukturizēti. Lai mākslas nozare kopumā spētu attīstīties un pilnveidoties ir nepieciešama organizācija, kuru vada mākslas pazinēji. Latvijā ir ļoti daudzas organizācijas, kas saistītas ar mākslu, bet vislielākā un nozīmīgākā ir Latvijas Mākslinieku savienība.
Latvijas Mākslinieku savienība ir oficiāla sabiedriskā organizācija, kuras galvenais darbības virziens ir Latvijas vizuālās mākslas un mākslas zinātnes attīstība un veicināšana. Par šīs organizācijas dibināšanas gadu uzskata 1941. gadu, tomēr līdz 1990. gadam tā darbojās zem cita nosaukuma un arī tās organizatoriskā struktūra bija ievērojami atšķirīga. Šī organizācija ir izveidojusies, apvienojot Latvijas PSR Mākslinieku savienību, Latvijas PSR Mākslinieku savienības Mākslas fondu un Latvijas Mākslinieku savienību.

Latvijas Mākslinieku savienībai ir vairāki mērķi. Svarīgākais no tiem ir veicināt mākslas un mākslas zinātnes attīstību un kultūras vērtību saglabāšanu Latvijā, bet vēl Latvijas Mākslinieku sabiedrība nodarbojas ar radošās brīvības un mākslinieku tiesību un interešu aizstāvību un sabiedrības izglītošanu vizuālo mākslu jomā. Latvijas Mākslinieku savienība ir bezpeļņas organizācija. Tas nozīmē, ka šīs organizācijas mērķis nav gūt peļņu, bet gan tikai sniegt labumu sabiedrībai.

Lai šos mērķus varētu sasniegt, Latvijas Mākslinieku savienība veic dažādus uzdevumus, piemēram, izvirza organizācijas pārstāvjus dažādās institūcijās, kur tiek izlemti jautājumi par mākslas un kultūras attīstību Latvijā, lai izteiktu organizācijas kopējo viedokli uz aizstāvētu organizācijas biedru un kopējās sabiedrības intereses. Vēl organizācija iesniedz ierosinājumus un likumprojektus dažādām institūcijām par dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar mākslu un kultūru; organizē un realizē izstādes Latvijā un citās valstīs; uztur dažādus reģistrus, kas saistīti ar mākslu utt.

Latvijas Mākslinieku savienībā ir apvienojušies mākslinieki un mākslas zinātnieki, kuriem iepriekš minēto mērķu sasniegšana ir ļoti būtiska. Biedru saraksts ir ļoti garš un to pārstāv visdažādāko vizuālās mākslas nozaru pārstāvji. Šo nozaru vidū ir, piemēram, glezniecība, grafika, ilustrācija, floristika, fotomāksla, interjera dizains, keramika, kino, tēlniecība u.c. Latvijas Mākslinieku savienības valdē darbojas tēlnieks Igors Dobičins, gleznotāja Inga Brūvere, gleznotāja Madara Gulbis, grafiķe Kate Seržāne un grafiķe Inguna Irbe.

Latvijas Mākslinieku savienībā ir arī vairākas biedru apvienības, kā, piemēram, Latgales organizācija un organizācijas vairākās Latvijas pilsētās. Vēl Latvijas Mākslinieku savienībai ir četras struktūrvienības jeb apakš struktūras – Latvijas Mākslas savienības muzejs, Latvijas Mākslas savienības galerija, Latvijas Mākslinieku savienības starptautiskais mākslas un izglītības centrs Zvārtavas pilī un L. Katrai no šīm apakš struktūrām ir savi darbības virzieni mērķi un uzdevumi. Piemēram, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā tiek glabāta ļoti nozīmīga mākslas darbu kolekcija un muzeja mērķi un uzdevumi galvenokārt ir saistīti tieši ar šīs kolekcijas uzglabāšanu un eksponēšanu. Latvijas Mākslas savienības galerija nodarbojas galvenokārt ar izstāžu rīkošanu, kas ir savienības biedru interesēs. Latvijas Mākslinieku savienības starptautiskais mākslas un izglītības centrs Zvārtavas pilī nodarbojas ar radošo izpausmju attīstību un pieejamību, gan arī jaunrades iespēju paplašināšanu. atvijas Mākslas savienības Radošais kvartāls „KOMBINĀTS MĀKSLA” arī nodarbojas ar radošo izpausmju attīstību un mākslas popularizēšanu sabiedrībā.

Latvijas Mākslinieku savienības un to apakš struktūru darbība ir devusi ļoti lielu ieguldījumu Latvijas mākslas attīstībā un popularizēšanā. Tās darbs ir būtisks, lai tiktu pārstāvētas mākslinieku intereses un ikvienam būtu iespēja baudīt augstas kvalitātes mākslu, ko ir radījuši latviešu mākslinieki.

Latvijas mākslas vēsture

Latvijas mākslas vēstures pirmsākumus var meklēt jau kopš laika, kad Latvijas teritorijā apmetās pirmie iedzīvotāji. Jau tajā laikā tika radīti savdabīgi koka, māla un akmens veidojumi, kurus var uzskatīt par primitīviem mākslas darbiem. Attīstoties cilvēkiem, attīstījās arī viņu radītā māksla. Vēlāk jau tika izmantoti dažādi metāli un mākslas darbi ieguva jau vienotāku veidolu, bet par nopietnāku mākslas attīstības periodu Latvijā var uzskatīt viduslaikus un kristietības ienākšanu.

Viduslaiku māksla pārsvarā izpaudās arhitektūrā. Līdz ar kristietību Latvijā ienāca attīstītāko Eiropas valstu arhitektūra. Tika celtas mūra pilis un baznīcas. Baznīcām pārsvarā tika izmantots romāņu tipa plānojums. Tā laika celtnēm bija biezas sienas un mazi logi. ārēji tās bija diezgan vienkāršas. Senākās mūra celtnes Latvijā ir Ikšķiles baznīca un Salaspils pils un baznīca. Pēc tam tika izmantotas arī citas būvniecības metodes un mūra celtnes tika papildinātas ar dažādiem ornamentiem un skulptūrām. Tādējādi Latvijas viduslaiku māksla izpaudās ne tikai arhitektūrā, bet arī atsevišķi tēlniecībā. Tā pārsvarā bija sakrālā māksla, kas rotāja baznīcas. Līdz mūsdienām ir saglabājušās dažas skulptūras, kā, piemēram, Pieta un Kristus no Triumfa krusta no Rīgas Svētā Jēkaba baznīcas. Tēlniecībā tika izmantoti dažādi materiāli, piemēram, akmens, smilšakmens, koks u.c. Vēlāk attīstījās arī glezniecība un grafika, bet šāda vaida mākslas darbi pārsvarā nav saglabājušies līdz mūsdienām. Arī glezniecībai bija sakrāls raksturs un glezniecības stili un tehnikas tika aizgūtas no attīstītākajam Eiropas valstīm. Vēlajos viduslaikos parādījās arī laikmetīgā māksla un tika izmantotas arvien jaunas tehnikas.

Latvijas māksla vienmērīgi attīstījās sākotnējā ievirzē līdz 18. gadsimtam, kad visa Latvijas teritorija tika pievienota Krievijas Impērijai. Vidzeme un Kurzeme vēl daļēji bija vācu muižniecības ietekmē, līdz ar to šajās teritorijās turpināja attīstīties baznīcu celtniecība baroka un vēlāk klasicisma stilā. Lielākie mākslas centri šajā laikā bija Rīga un Jelgava. Rīgā parādījās pirmās mākslas izstādes. Latviešu mākslinieki devās izglītoties uz Tērbatu un Sanktpēterburgu. 19. gadsimtā glezniecībā ienāca Vācijas mākslas tendences un ainavu glezniecība, tomēr mākslu lielā mērā ietekmē ja arī Krievijas māksla.
19. gadsimta vidū, kad lielākajā dāļā Latvijas teritorijas tika atcelta dzimtbūšana, ekonomiskās augšupejas rezultātā attīstījās pilsētbūvniecība un tēlotājmākslā ienāca jauni mākslas stili. Rīgā arī tika izveidota Rīgas Mākslas veicināšanas biedrība, kā arī citas organizācijas, kas veicināja mākslas attīstību Latvijā. Glezniecībā izteikti dominēja krievu mākslas stili, jo latviešu mākslinieki devās izglītoties uz Sanktpēterburgu. Tika gleznoti vēstures notikumu un mitoloģiska rakstura gleznas. Tas bija laiks, kad parādījās pirmie profesionālie latviešu mākslinieki, kā, piemēram, Kārlis Hūns, Jūlijs Feders, Oto Bērtiņš u.c. gadsimta beigās jau bija diezgan daudz profesionālu latviešu mākslinieku, tajā skaitā Vilhelms Purvītis, Jānis Rozentāls, Ādams Alksnis u.c.
20. gadsimtā latviešu mākslu spēcīgi ietekmēja Eiropas tendences un mākslas stili, kā, piemēram, fovisms, kubisms, postimpresionisms, ekspresionisms, simbolisms u.c. 1906. gadā Rīgā tika atvērts Pilsētas mākslas muzejs, ko tagad pazīstam kā Latvijas Mākslas muzeju. 1921. gadā tika atvērta Latvijas mākslas Akadēmija, kas deva iespēju izglītoties mākslas jomā, arī Latvijā. Tas bija ļoti nozīmīgs solis Latvijas mākslas attīstībā. 20. gadsimtā parādījās arī pirmie profesionālie tēlnieki, kā, piemēram, Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns, Kārlis Zāle u.c.

Pēc Otrā pasaules kara Latvija tika pievienota PSRS un tas būtiski ietekmēja mākslas attīstību. Māksliniekiem bija jārada darbi, kas saistījās ar Padomju propagandu un galvenā darba metode bija sociālistiskais reālisms. Gleznās dominēja darba ļaužu dzīves idealizācija un vēsturiski temati, kas saistīti ar sarkanajiem strēlniekiem. PSRS okupācijas laikā ne vien nebija ļauts izpausties mākslā, bet arī tika aizliegts un iznīcināts vairums no jau esošās mākslas.
Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā māksla atkal varēja būt neatkarīga no valdošās varas un mākslinieki tikai aicināti eksperimentēt un brīvi izpausties. Mākslā kļuva ļoti daudzveidīga. Līdzšinējiem, tradicionālajiem mākslas veidiem pievienojās arī instalācijas, foto, video un cita veida mākslas darbi.

Teātris – neatņemama Latvijas kultūras daļa

Ir iespējams, ka teātris ir viens no vispopulārākajiem mākslas veidiem Latvijā. Visās lielākajās Latvijas pilsētās ir vismaz viens teātris. Šis mākslas veids ir visiem pieejams un saprotams, gan maziem bērniem, kuri pirmo reizi dodas uz Leļļu teātri, gan jauniešiem, gan gados vecākiem cilvēkiem, to mīl skatītājs no laukiem un pilsētnieks.

Latvieši ir unikāla tauta un mīlestība pret teātri, gandrīz vai katram no mums, ir ielikta šūpulī. Iešanu uz teātri, var droši nosaukt par rituālu. Cilvēki sameklē un uzvelk svētku drānas, kafejnīcā nesteidzīgi izbauda aromātisko kafiju kopā ar kūkas gabaliņu, pērk ziedus mīļākajiem aktieriem un režisoriem.
Iedzīvotāji no dažādām pilsētām, organizē grupveida braucienus uz galvaspilsētas teātriem. Mūsdienās pret ģērbšanos izturas mazliet brīvāk, bet vienalga, aizejot uz teātri džinsa biksēs jūs varēsiet redzēt pārmetošus un nosodošus skatienus, no vecāka gada gājuma kundzēm, kā arī dzirdēsiet pamācošu lekciju, ja izrādes laikā uzvedīsieties pārāk skaļi.

Mūsdienu mākslinieki, režisori, horeogrāfi un aktieri piedāvā paskatīties uz pierasto teātra mākslu ar jaunu skatienu. Mākslinieki rada jaunus, unikālus, eksperimentālus teātra veidus, cenšas savas izrādes pasniegt publikai pavisam citādākā veidā, atklāt jaunas teātra mākslas un tā interpretācijas šķautnes. Tradicionālais teātris arī nestāv uz vietas, tas aktīvi eksperimentē ar jaunām dekorācijām, jauniem, sarežģītiem tērpiem, iekļauj repertuārā provokatoriskas izrādes, atklāj jaunu teātrus. Notiek kopīgs darbs un pieredzes apmaiņa ar jauniem teātriem un ārzemju režisoriem, teātra aktieriem ir iespēja piedalīties neatkarīgos projektos.

Dziļa cieņa, kura tiek izrādīta teātra aktieriem un režisoriem, liecina par to, cik ļoti teātra māksla mums ir dārga un nepieciešama. Režisori, Latvijas kultūra, ieņem nozīmīgu vietu, un bieži vien ir spējīgi ietekmēt sabiedrības viedokli, piemēram, viņu uzskati par dažādiem sociālajiem un politiskajiem jautājumiem, bieži vien tiek propagandēti. Aktieri mūsdienās, bieži vien veido arī dziedātāja karjeru, viņus atpazīst un ar cieņu izturas pret viņiem.
Visskaļākie mūsdienu teātra režisoru vārdi ir – Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs, Viesturs Meikšāns. Visu cieņu, arī vecākās paaudzes režisoriem – Edmundam Freibergam, Gaļinai Poļiščukai, Alvim Hermanim, Viesturam Kairišam, Dž. Dž. Džilindžeram.

Profesionālā latviešu teātra saknes stiepjas tajos, senajos laikos, kad augsti attīstītie latvieši paziņoja par savu nacionālo un intelektuālo identitāti. Pirmais, profesionālais latviešu dramaturgs bija Ādolfs Alunāns un 1869. gadā notika pirmā viņa izrāde, kura lika pamatus Rīgas Latviešu Biedrības namam un kurš nākotnē kļuva par pazīstamu un populāru kultūras centru.

Pirmsākumos, latviešu teātris atradās vācu skolas iespaidā, kurā varēja vērot pārlieku lielu žestu esamību un ekspresīvas aktieru sejas izteiksmes. Ar laiku, šo spēles stilu nomainīja no Eiropas atnākusī jaunā, naturālisma tradīcija, bet no Krievijas – teatrālā uzveduma māka un aktierspēles māksla.
Vispopulārākie XIX. gadsimta beigu dramaturgi bija – Rūdolfs Blaumanis, Aspazija, Rainis. Savās lugās viņi attēloja nācijas vēsturiskos momentus. Aspazija lugās pirmo reizi skanēja manifesti, kuri aicināja sievietes cīnīties par sieviešu tiesībām un brīvību. Viņas lugas īpašas ir tāpēc, ka tajā pašā laikā uzrakstītās lugas Eiropā, neguva nekādu atsaucību, bet viņas – iemīļotas un skatītas.

Pēc Otrā Pasaules kara, Latvijas teātris tika ļoti rūpīgi novērots un atradās zem padomju varas orgānu ideoloģiskā spiediena. Tajā laikā teātris bija gandrīz vai vienīgā vieta, kur vēl varēja sarunāties latviski.

Vēl viena, ļoti svarīga personība teātrim ir Eduards Smiļģis. Viņš ir Dailes Teātra pamatlicējs, kurš ir kļuvis par vienu no vispopulārākajiem teātriem.
Pēc 1960. gada teātris kļūst aizvien daudzpusīgāks, režisoru saraksts sāk papildināties ar jauniem, talantīgiem darbiniekiem, kuri veicina jaunu tendenču attīstību.

Latvijas Mākslas akadēmija

Vieta, kur daudzi latviešu talanti ir kļuvuši par profesionāliem māksliniekiem ir Latvijas Mākslas akadēmija. Tajā ir studējuši daudzi no izcilākajiem latviešu māksliniekiem, turklāt tā vēl joprojām darbojas un palīdz attīstīt latviešu un arī citu tautu mākslinieku talantus. Kopš Latvijas Mākslas akadēmijas atklāšanas tas ir bijis galvenais mākslas studiju centrs Latvijā.

Jau 1919. gadā tika izziņots, ka Latvijā tiks atklāta plaša proletāriskās mākslas darbnīca, kas pēc savas būtības ir mākslas akadēmija, bet tolaik tāds termins netika lietots. Tomēr darbu paredzētajā laikā tā neuzsāka. 1919. gada 20. augustā, pēc Vilhelma Purvīša ierosinājuma tika dibināta un 1921. gadā oficiāli atklāta Latvijas Mākslas akadēmija ar septiņām studiju meistardarbnīcām. Šīs meistardarbnīcas vadīja tādi ievērojami latviešu mākslinieki kā Vilhelms Purvītis, Trodors Zaļkalns, Jānis Roberts Tilbergs, Sigmunds Vidbergs, Aleksandrs Drēviņš, Valdemārs Tone, Teodors Zaļkalns u.c. Mainoties valsts politiskajiem režīmiem, akadēmijai vairākas reizes tika mainīts nosaukums un pārvalde. Arī programmas un pasnidzēji laika gaitā mainījās. Tikai 1988. gadā tika atjaunots iestādes vēsturiskais nosaukums – Latvijas Mākslas akadēmija.

Latvijas Mākslas akadēmija, jau kopš tās pirmsākumiem atrodas iespaidīgā 20. gadsimta sākuma arhitektūras piemineklī, kas atrodas Kalpaka bulvārī 13. Tās arhitekts ir Vilhelms Bokslafs. Ēka ir celta negotiskajā stilā un tā bija Rīgas Biržas komitejas pasūtījums, lai tajā ierīkotu komercskolu. Pasūtītājs pieprasīja, lai ēka tiku veidota tā saucamajās ķieģeļu gotikas formās, atspoguļojot Hanzas pilsētas vēsturiskās tradīcijas. Tā ir īpaši veidota, lai atbilstu visām tā laika izglītības iestādes vajadzībām, proti, tajā iekļautas klašu telpas, skolotāju dzīvokļi un Lielā zāle. Komercskola šajā ēkā darbojās no 1905. līdz 1915. gadam. Pēc tam tajā atradās Rīgas pilsētas vācu ģimnāzija un Rīgas pilsētas Olava komercskola. 1940. gadā ēka tika nodota Latvijas mākslas akadēmijai, kurā tā atrodas vēl joprojām.

Mūsdienās Latvijas Mākslas akadēmija ir autonoma augstākās izglītības iestāde. Skolas pārvalde pati var izvēlēties, kādas studiju programmas tajā tiks pārstāvētas un kāds būs to darbības virziens. Tajā iespējams iegūt augstāko mākslas izglītību, kas tiek atzīta visā Eiropā. Latvijas Mākslas akadēmijā tiek piedāvāts apgūst mākslas studijas piecās nodaļās, kuru pārziņā ir 15 apakšnodaļas. Vizuālās mākslas nodaļā ir iespējams apgūt glezniecību, grafiku un tekstilmākslu. Vizuāli plastiskās mākslas nodaļā iespējams apgūt tēlniecību keramiku un stikla mākslu. Dizaina nodaļā iespējams apgūt funkcionālo dizainu, metāla dizainu, vides mākslu un modes mākslu. Audio-vizuālās mākslas mediju nodaļā iespējams apgūt vizuālo komunikāciju, kustības, attēla un skaņas mākslu un scenogrāfiju. Mākslas zinātnes nodaļā iespējams apgūt vizuālās mākslas un kultūras vēsturi un teoriju un restaurāciju. Latvijas Mākslas akadēmija nodrošina bakalaura un maģistra akadēmiskās studijas, doktorantūras studijas, augstskolas profesionālās studijas un pētniecību vizuāli plastisko mākslu, dizaina, kultūras, mākslas teorijas un zinātņu nozarēs.

Latvijas mākslas akadēmijai ir arī viena filiāle. Tā ir Latgales filiāle, kas atrodas Rēzeknē, Baznīcas ielā 34A. Arī tajā ir iespējams iegūta augstāko izglītību, bet tikai tādās nodaļās kā vizuālā māksla un vizuāli plastiskā māksla. Filiāle tika izveidota jau 1990. gadā, lai sagatavotu māksliniekus Latgales reģionā, bet mūsdienās tajā studē cilvēki arī no citiem Latvijas reģioniem.

Izcilākie latviešu tēlnieki

Latvijā tēlniecībai ir vēl senāka vēsture nekā glezniecībai, tomēr pirmie profesionālie tēlnieki parādījās tikai 20. gadsimta sākumā. Tieši šie pirmie latviešu profesionālie tēlnieki arī tiek uzskatīti par visizcilākajiem. Tas daudzos gadījumos ir saistīts ne vien ar viņu māksliniecisko talantu, bet ietekmi latviešu kopējās kultūras veidošanā un politiskās sistēmas ietekmēšanu, tomēr arī daudzi vēlākā laika tēlnieki ir ļoti talantīgi.

Kā visizcilāko un zināmāko latviešu tēlnieku var minēt Kārli Zāli. Viņš ir dzimis 1888. gadā Mažeiķos. Tēlniecību viņš apguva Kazaņas mākslas skolā un pēc tam Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā un Pēterburgas Mākslas akadēmijā. 1923. gadā Zāle atgriezās Latvijā, kur uzsāka darbu pie viena no viņa ievērojamākajiem veikumiem – Brāļu kapu memoriālā ansambļa. Šī darba radīšanā piedalījās arī vairāki arhitekti. Vēlāk Kārlis Zāle tika izvēlēts kā tēlnieks Brīvības piemineklim. Tieši pateicoties šim darbam Kārli Zāli pazīst un apbrīno vairums Latvijas iedzīvotāju, tomēr vēl viņš ir veidojis arī Andreja Pumpura kapa pieminekli, Raiņa krūšutēlu Nacionālajam teātrim un citus memoriālus darbus.

Ievērojams latviešu tēlnieks ir arī Teodors Zaļkalns (dzimis kā Teodors Grīnbergs). Viņš ir dzimis 1876. gadā Allažu pagastā. Savas mākslinieka gaistas viņš aizsāka Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, kas atradās Pēterburgā. Pēc tam viņš devās studēt uz Minheni un Parīzi, lai pilnveidotu savas prasmes glezniecībā, tomēr franču tēlnieka Ogista Rodēna iedvesmots, nolēma pievērsties tēlniecībai. Lai pilnveidotu sevi kā tēlnieku, viņš devās uz Florenci, Itālijā, kur iepazinās ar dažādām tēlniecības tehnikām un ievērojamu tēlnieku darbiem. Arī Zaļkalns bija pretendents uz Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa tēlnieka vietām, tomēr abos gadījumos tika izvēlēts Kārlis Zāle. Viņa ievērojamākie darbi ir dzejnieces Aspazijas krūšutēlus, dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis, Friča Bārdas piemineklis Umurgas kapos, piemineklis Pirmajā pasaules karā kritušajiem, Plācī un dažādas citas skulptūras.

Latviešu tēlnieks Kārlis Zemdega (dzimis Kārlis Baumanis) ir dzimis 1935. gadā Cīravas pagastā. Jau skolas laikā viņš atklāja sevī māksliniecisku talantu, kas sākotnēji izpaudās zīmēšanā. Viņa dzīve nav bijusi viegla, jo pēc kaulu tuberkulozes kļuvis par invalīdu. Savas mākslinieka dotības sākotnēji attīstījis Blūma zīmēšanas skolā Rīgā, bet pēc tam iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā, kur apguva gan glezniecību, gan tēlniecību. Vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijā strādājis par pasniedzēju, bet paralēli veidojis pasūtījuma darbus. Arī Zemdega bija kandidāts Brīvības pieminekļa veidošanai. Viņa ievērojamākie darbi ir Raiņa kapa piemineklis, Raiņa piemineklis Rīgā, pieminekļi Pirmajā pasaules karā kritušajiem, Tālavas taurētāja skulptūra Rūjienā u.c.

Gustavs Šķilters ir dzimis 1874. gadā, Rencēnu pagastā. Tāpat kā Teodors Zaļkalns, arī Šķilters savas mākslinieka gaistas viņš aizsāka Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, Pēterburgā. Vēlāk savu talantu attīstīja mācoties Parīzē un apceļojot citas Eiropas valstis. Arī viņu iedvesmoja Ogista Rodēna daiļrade un izteiksmes veidi tēlniecībā. Savos darbos viņš izmantoja dažādas tehnikas, bet pārsvarā skulptūras darināja no cietajiem materiāliem. Atšķirībā no iepriekš minētajiem tēlniekiem, Šķilters vairāk veidoja dekoratīvās, nevis memoriālās skulptūras. Viņa skulptūrās dominēja bērni, veci cilvēki, kailfigūras, portreti u.c.

Pie izcilākajiem tēlniekiem var nosaukt arī Laimoni Blumbergu, Artu Dumpi, Ontonu Zvīdri, Martu Skulmi, Andreju Jansonu, Aivaru Gulbi, Emīlu Melderi, Bukardu Dzeni un daudzus citus.

Izcilākie latviešu gleznotāji

Latvijā glezniecībai ir diezgan sena vēsture un profesionāli, talantīgi gleznotāji parādījās jau pirms Latvijas Mākslas akadēmijas nodibināšanas. Pēc tam parādījās daudz profesionālu mākslinieku un viņu vidū bija daži īpaši izcili mākslinieki, kuru darbi guva mākslas kritiķu un sabiedrības atzinību ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Protams, arī vēlāk Latvijā bija sastopami īpaši talantīgi mākslinieki.

Viens no visu laiku izcilākajiem latviešu gleznotājiem ir Vilhelms Purvītis. Viņš ir dzimis 1872. gadā Zaubes pagastā, toreizējā Vidzemes guberņā. Viņa mākslinieka talantu atklāja Drisas apriņķa skolas zīmēšanas skolotājs, kurš ieteica Purvītim attīstīt savas prasmes un pievērsties gleznošanai. 1890. gadā viņš iestājās Sanktpēterburgas Mākslas Akadēmijā kā brīvklausītājs. Viņš specializējās tieši ainavu glezniecībā. Par savu darbu „Pēdējie stari” Purvītis ieguva iespēju doties komandējumā uz Vāciju, Franciju un Austroungāriju. Tādā veidā viņa darbi guva atzinību arī citās pasaules valstīs. Paralēli savas mākslas radīšanai viņā arī strādāja par mākslas skolotāju gan privāti gan dažādās skolās. Viņa gleznas bija konkrētajam laikam neraksturīgas. Tajās tika attēlotas dažāda Latvijas dabas ainavas. Purvītis izmantoja daudzveidīgus gleznošanas stilus, iekļaujot gan impresionisma, gan ekspresionisma, gan postmodernisms elementus. Kopā savas dzīves laikā viņš uzgleznoja vairāk kā 1000 gleznas, bet kara gados daudzi viņa darbi tika iznīcināti. Mūsdienās viņa darbi ir sastopami vairākos mākslas muzejos un privātajās mākslas kolekcijās.

Pie izcilākajiem latviešu gleznotājiem noteikti jāmin arī Vilhelma Purvīša studiju biedrs un draugs Jānis Rozentāls. Viņš ir dzimis 1866. gadā Saldus pagastā. 1885. gadā Rozentāls iestājās Rīgas vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā. 1888. gadā viņš iestājās Sanktpēterburgas Mākslas Akadēmijā kā brīvklausītājs un ieguva sudraba medaļu par savu mākslas darbu skolas izstādē. Par savu diplomdarbu Rozentāls ieguva pirmās pakāpes mākslinieka nosaukumu. Vairākus gadus viņā nodzīvoja Sanktpēterburgā un pēc tam apceļoja vairākas citas valstis. 1900. gadā viņš atgriezās uz patstāvīgu dzīvi Latvijā. Viņa mākslas darbi ir ļoti daudzpusīgi. Pārsvarā tajos attēlota tautas dzīve, bet starp viņa mākslas darbiem ir atrodami arī vairāki portreti, ainavas, sadzīviska rakstura gleznas u.c.
Ievērības cienīga gleznotāja ir arī Džemma Skulme. Viņa ir dzimusi 1925. gadā Rīgā. Glezniecību viņa mācījās Latvijas Mākslas akadēmijā un Repina mākslas institūtā. Viņa bija aktīva Padomju laika kultūras veidotāja un trešās atmodas kustības veicinātāja. Viņa ir bijusi Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja un Jaunrades fonda prezidente. Papildus viņas nenovērtējamajam ieguldījumam kultūras dzīvē, viņa bija patiešām talantīga māksliniece, kuras darbi tika novērtēti arī starptautiskā līmenī. Viņas gleznās ietvertie motīvi ir saistīti ar tautas likteni un izcelsmi. Viņas darbi ir filozofiski, tēlaini un abstrakti.

Vēl pie izcilākajiem gleznotājiem jāmin Maija Nora Tabaka. Viņa ir dzimusi 1939. gadā Jelgavā. Tabakas tēva pamanīja viņā gleznotājas talantu un ierosināja iestāties Ausekļa Baušķenieka zīmēšanas pulciņā Pionieru pilī. Vēlāk viņa iestājās Latvijas mākslas akadēmijā, sākumā grafiķu un vēlāk gleznotāju nodaļā. Gleznotāja ir saņēmusi vairākas godalgas, tajā skaitā Triju Zvaigžņu ordeni. Sākotnēji Tabaka pārsvarā gleznoja portretus postimpresionisma stilā. Septiņdesmitajos gados viņa sāka eksperimentēt un savos darbos izmantoja modernisma stila elementus. Vēlāk viņa pievienojās intelektuāļu kopai, kas aizrāvās ar foto reālismu un popmāklsu. Tabakas darbi ir atrodami mākslas galerijās vairākās pasaules valstīs.

Šo sarakstu noteikti varētu papildināta ar tādiem māksliniekiem kā Leo Kokle, Kārlis Padega, Eduards Kalniņš, Jānis Liepiņš, Ārijs Skride u.c. Latvijā tiešām ir dzīvojuši un joprojām dzīvo ļoti talantīgi un izcili gleznotāji.