Latviešu tautas lietišķā māksla

Viens, no ļoti savdabīgiem un interesantiem latviešu tautas lietišķajiem mākslas veidiem ir keramika. Latviešu tautas dzīvē, kā apliecina arheoloģiskie izrakumi, keramikai vienmēr ir bijusi liela nozīme. Gadsimtu laikā, izmantojot uguni, mālus un ūdeni, šī māksla pilnveidojās un bagātinājās. Keramikas izstrādājumu mākslas attīstību veicināja izcilie meistari, kuri bija sastopami katrā, māla izstrādājumu ražošanas vietā. XIX. gadsimta beigās un XX. gadsimta sākumā Kurzemē bija plaši pazīstami Jēkaba Drandas darbi. Viņš bija pirmais latviešu meistars, kurš piedalījās starptautiskajā izstādē Milānā, 1906. gadā un ieguva sudraba medaļu.

Bet ja nu tev kādreiz pietrūkst naudas, tad droši vari saņemt parastu kredītu (sesxebi) no Zcredit.eu/ge

Bet, visbagātākās podniecības mākslas tradīcijas izveidojās Latgalē. Šeit, ar sadzīves priekšmetu un dekoratīvās keramikas izgatavošanu nodarbojās gandrīz vai katrā sādžā. Latgales keramikai ir savs īpašs, neatkārtojams izskats, pateicoties kuram, to ir viegli atpazīt – viļņveidīga trauka mala, reljefi rotājumi. Mūsdienās, bieži vien, trauku rotāšanai izmanto gravēšanu – smalks augu vai ģeometriskas formas ornaments tiek iegravēts ar maza zobratiņa, adatas vai naglas palīdzību. Galvenā, Latgales keramikas atšķirība ir tā, ka podnieks, paņemot savās rokās jebkuru māla priekšmetu ir spējīgs pārvērst to par, gavilējošu, neatkārtojama skaistuma, māla mākslas darbu. Tas viss tiek panāks ar minimāliem darba priekšmetiem un krāsām – brūnu, zaļu un dzeltenu.

Patstāvīgs, Latgales keramikas mākslas veids, ir smalko figūriņu darināšana. Tās tēlainā pasaule ir bagāta ar tautas pasaku motīviem un teiksmām, komiskām scēnām no ikdienas dzīves. Dzīvnieku figūriņām ir neparastas formas – jātnieku figūriņas un it īpaši velniņu figūriņas, ir izveidotas savdabīgā, var teikt, pat rupjā metodē, to tēli ir ļoti daudzveidīgi un nelīdzinās viens otram.

Seno Latgales keramiķu – A. Šmulāna, P. Vilcāna, S. Kalves, A. Paulāna un citu meistaru darbi, atnesa pelnītu slavu, šim lietišķās tautas mākslas veidam. Latgales keramiķu darbi ne vienu reizi vien ir nopelnījuši godalgotās vietas ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Jaunie mākslinieki ne tikai turpina vecās tradīcijas, bet rada arī jaunas, līdz šim neredzētas latviešu keramikas formas. Viņu mākslinieciskie meklējumi arī ir saistīti ar keramikas pielietošanu sadzīvē – dārza keramika, mazu formu skulptūras, keramikas izmantošana ēku un interjeru noformēšanā. Spriežot, pēc redzētajiem darbiem, var secināt, ka senais mākslas veids, nākotnē mums sola daudz negaidītu un patīkamu pārsteigumu.

Vēl viens tradicionāls un ļoti populārs latviešu lietišķās mākslas veids, ir aušana, kura jau IX – XII. gadsimtā, Latvijā bija labi attīstīta. Līdz XIX. gadsimta vidum, visi sadzīvē nepieciešamie audumi, tika izgatavoti mājās.

Austās segas bija pustumšo, zemnieku istabu, gandrīz vai vienīgi rotājumi. Svētku reizēs bija pieņemts izrotāt istabu ar austajām segām, arī kāzu laikā, jaunajam pārim aiz muguras, karājās austa sega. Jebkurā sādžā bija pazīstamas, meistarīgas audējas, kuras palīdzēja līgavām darināt pūru un dāvanas līgavaiņa radiem un ciemiņiem. Kāzu laikā, bija pieņemts arī jaunā vīra vecākus apģērbt, ar jaunās sievas austajiem apģērbiem, no galvas līdz kājām. Ciemiņiem, bieži vien dāvināja košas, austas lentas, kuras kāzu laikā tika izmantotas grožu vietā.

Katrā Latvijas reģionā ir izveidojušās savas aušanas tradīcijas, savi iemīļotākie ornamenti un krāsu salikumi.
Bieži vien, tautā iecienītās audējas, savāca audumu paraugus, satina tos ruļļos un glabāja savām meitām un mazmeitām. Lūk, kāpēc, gandrīz jebkurā latviešu mājā, mēs varam redzēt austus audumus – segas, paklājus, aizkarus, galdautus un citus izstrādājumus.