Latvijas mākslas vēsture

Latvijas mākslas vēstures pirmsākumus var meklēt jau kopš laika, kad Latvijas teritorijā apmetās pirmie iedzīvotāji. Jau tajā laikā tika radīti savdabīgi koka, māla un akmens veidojumi, kurus var uzskatīt par primitīviem mākslas darbiem. Attīstoties cilvēkiem, attīstījās arī viņu radītā māksla. Vēlāk jau tika izmantoti dažādi metāli un mākslas darbi ieguva jau vienotāku veidolu, bet par nopietnāku mākslas attīstības periodu Latvijā var uzskatīt viduslaikus un kristietības ienākšanu.

Viduslaiku māksla pārsvarā izpaudās arhitektūrā. Līdz ar kristietību Latvijā ienāca attīstītāko Eiropas valstu arhitektūra. Tika celtas mūra pilis un baznīcas. Baznīcām pārsvarā tika izmantots romāņu tipa plānojums. Tā laika celtnēm bija biezas sienas un mazi logi. ārēji tās bija diezgan vienkāršas. Senākās mūra celtnes Latvijā ir Ikšķiles baznīca un Salaspils pils un baznīca. Pēc tam tika izmantotas arī citas būvniecības metodes un mūra celtnes tika papildinātas ar dažādiem ornamentiem un skulptūrām. Tādējādi Latvijas viduslaiku māksla izpaudās ne tikai arhitektūrā, bet arī atsevišķi tēlniecībā. Tā pārsvarā bija sakrālā māksla, kas rotāja baznīcas. Līdz mūsdienām ir saglabājušās dažas skulptūras, kā, piemēram, Pieta un Kristus no Triumfa krusta no Rīgas Svētā Jēkaba baznīcas. Tēlniecībā tika izmantoti dažādi materiāli, piemēram, akmens, smilšakmens, koks u.c. Vēlāk attīstījās arī glezniecība un grafika, bet šāda vaida mākslas darbi pārsvarā nav saglabājušies līdz mūsdienām. Arī glezniecībai bija sakrāls raksturs un glezniecības stili un tehnikas tika aizgūtas no attīstītākajam Eiropas valstīm. Vēlajos viduslaikos parādījās arī laikmetīgā māksla un tika izmantotas arvien jaunas tehnikas.

Latvijas māksla vienmērīgi attīstījās sākotnējā ievirzē līdz 18. gadsimtam, kad visa Latvijas teritorija tika pievienota Krievijas Impērijai. Vidzeme un Kurzeme vēl daļēji bija vācu muižniecības ietekmē, līdz ar to šajās teritorijās turpināja attīstīties baznīcu celtniecība baroka un vēlāk klasicisma stilā. Lielākie mākslas centri šajā laikā bija Rīga un Jelgava. Rīgā parādījās pirmās mākslas izstādes. Latviešu mākslinieki devās izglītoties uz Tērbatu un Sanktpēterburgu. 19. gadsimtā glezniecībā ienāca Vācijas mākslas tendences un ainavu glezniecība, tomēr mākslu lielā mērā ietekmē ja arī Krievijas māksla.
19. gadsimta vidū, kad lielākajā dāļā Latvijas teritorijas tika atcelta dzimtbūšana, ekonomiskās augšupejas rezultātā attīstījās pilsētbūvniecība un tēlotājmākslā ienāca jauni mākslas stili. Rīgā arī tika izveidota Rīgas Mākslas veicināšanas biedrība, kā arī citas organizācijas, kas veicināja mākslas attīstību Latvijā. Glezniecībā izteikti dominēja krievu mākslas stili, jo latviešu mākslinieki devās izglītoties uz Sanktpēterburgu. Tika gleznoti vēstures notikumu un mitoloģiska rakstura gleznas. Tas bija laiks, kad parādījās pirmie profesionālie latviešu mākslinieki, kā, piemēram, Kārlis Hūns, Jūlijs Feders, Oto Bērtiņš u.c. gadsimta beigās jau bija diezgan daudz profesionālu latviešu mākslinieku, tajā skaitā Vilhelms Purvītis, Jānis Rozentāls, Ādams Alksnis u.c.
20. gadsimtā latviešu mākslu spēcīgi ietekmēja Eiropas tendences un mākslas stili, kā, piemēram, fovisms, kubisms, postimpresionisms, ekspresionisms, simbolisms u.c. 1906. gadā Rīgā tika atvērts Pilsētas mākslas muzejs, ko tagad pazīstam kā Latvijas Mākslas muzeju. 1921. gadā tika atvērta Latvijas mākslas Akadēmija, kas deva iespēju izglītoties mākslas jomā, arī Latvijā. Tas bija ļoti nozīmīgs solis Latvijas mākslas attīstībā. 20. gadsimtā parādījās arī pirmie profesionālie tēlnieki, kā, piemēram, Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns, Kārlis Zāle u.c.

Pēc Otrā pasaules kara Latvija tika pievienota PSRS un tas būtiski ietekmēja mākslas attīstību. Māksliniekiem bija jārada darbi, kas saistījās ar Padomju propagandu un galvenā darba metode bija sociālistiskais reālisms. Gleznās dominēja darba ļaužu dzīves idealizācija un vēsturiski temati, kas saistīti ar sarkanajiem strēlniekiem. PSRS okupācijas laikā ne vien nebija ļauts izpausties mākslā, bet arī tika aizliegts un iznīcināts vairums no jau esošās mākslas.
Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā māksla atkal varēja būt neatkarīga no valdošās varas un mākslinieki tikai aicināti eksperimentēt un brīvi izpausties. Mākslā kļuva ļoti daudzveidīga. Līdzšinējiem, tradicionālajiem mākslas veidiem pievienojās arī instalācijas, foto, video un cita veida mākslas darbi.