Teātris – neatņemama Latvijas kultūras daļa

Ir iespējams, ka teātris ir viens no vispopulārākajiem mākslas veidiem Latvijā. Visās lielākajās Latvijas pilsētās ir vismaz viens teātris. Šis mākslas veids ir visiem pieejams un saprotams, gan maziem bērniem, kuri pirmo reizi dodas uz Leļļu teātri, gan jauniešiem, gan gados vecākiem cilvēkiem, to mīl skatītājs no laukiem un pilsētnieks.

Latvieši ir unikāla tauta un mīlestība pret teātri, gandrīz vai katram no mums, ir ielikta šūpulī. Iešanu uz teātri, var droši nosaukt par rituālu. Cilvēki sameklē un uzvelk svētku drānas, kafejnīcā nesteidzīgi izbauda aromātisko kafiju kopā ar kūkas gabaliņu, pērk ziedus mīļākajiem aktieriem un režisoriem.
Iedzīvotāji no dažādām pilsētām, organizē grupveida braucienus uz galvaspilsētas teātriem. Mūsdienās pret ģērbšanos izturas mazliet brīvāk, bet vienalga, aizejot uz teātri džinsa biksēs jūs varēsiet redzēt pārmetošus un nosodošus skatienus, no vecāka gada gājuma kundzēm, kā arī dzirdēsiet pamācošu lekciju, ja izrādes laikā uzvedīsieties pārāk skaļi.

Mūsdienu mākslinieki, režisori, horeogrāfi un aktieri piedāvā paskatīties uz pierasto teātra mākslu ar jaunu skatienu. Mākslinieki rada jaunus, unikālus, eksperimentālus teātra veidus, cenšas savas izrādes pasniegt publikai pavisam citādākā veidā, atklāt jaunas teātra mākslas un tā interpretācijas šķautnes. Tradicionālais teātris arī nestāv uz vietas, tas aktīvi eksperimentē ar jaunām dekorācijām, jauniem, sarežģītiem tērpiem, iekļauj repertuārā provokatoriskas izrādes, atklāj jaunu teātrus. Notiek kopīgs darbs un pieredzes apmaiņa ar jauniem teātriem un ārzemju režisoriem, teātra aktieriem ir iespēja piedalīties neatkarīgos projektos.

Dziļa cieņa, kura tiek izrādīta teātra aktieriem un režisoriem, liecina par to, cik ļoti teātra māksla mums ir dārga un nepieciešama. Režisori, Latvijas kultūra, ieņem nozīmīgu vietu, un bieži vien ir spējīgi ietekmēt sabiedrības viedokli, piemēram, viņu uzskati par dažādiem sociālajiem un politiskajiem jautājumiem, bieži vien tiek propagandēti. Aktieri mūsdienās, bieži vien veido arī dziedātāja karjeru, viņus atpazīst un ar cieņu izturas pret viņiem.
Visskaļākie mūsdienu teātra režisoru vārdi ir – Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs, Viesturs Meikšāns. Visu cieņu, arī vecākās paaudzes režisoriem – Edmundam Freibergam, Gaļinai Poļiščukai, Alvim Hermanim, Viesturam Kairišam, Dž. Dž. Džilindžeram.

Profesionālā latviešu teātra saknes stiepjas tajos, senajos laikos, kad augsti attīstītie latvieši paziņoja par savu nacionālo un intelektuālo identitāti. Pirmais, profesionālais latviešu dramaturgs bija Ādolfs Alunāns un 1869. gadā notika pirmā viņa izrāde, kura lika pamatus Rīgas Latviešu Biedrības namam un kurš nākotnē kļuva par pazīstamu un populāru kultūras centru.

Pirmsākumos, latviešu teātris atradās vācu skolas iespaidā, kurā varēja vērot pārlieku lielu žestu esamību un ekspresīvas aktieru sejas izteiksmes. Ar laiku, šo spēles stilu nomainīja no Eiropas atnākusī jaunā, naturālisma tradīcija, bet no Krievijas – teatrālā uzveduma māka un aktierspēles māksla.
Vispopulārākie XIX. gadsimta beigu dramaturgi bija – Rūdolfs Blaumanis, Aspazija, Rainis. Savās lugās viņi attēloja nācijas vēsturiskos momentus. Aspazija lugās pirmo reizi skanēja manifesti, kuri aicināja sievietes cīnīties par sieviešu tiesībām un brīvību. Viņas lugas īpašas ir tāpēc, ka tajā pašā laikā uzrakstītās lugas Eiropā, neguva nekādu atsaucību, bet viņas – iemīļotas un skatītas.

Pēc Otrā Pasaules kara, Latvijas teātris tika ļoti rūpīgi novērots un atradās zem padomju varas orgānu ideoloģiskā spiediena. Tajā laikā teātris bija gandrīz vai vienīgā vieta, kur vēl varēja sarunāties latviski.

Vēl viena, ļoti svarīga personība teātrim ir Eduards Smiļģis. Viņš ir Dailes Teātra pamatlicējs, kurš ir kļuvis par vienu no vispopulārākajiem teātriem.
Pēc 1960. gada teātris kļūst aizvien daudzpusīgāks, režisoru saraksts sāk papildināties ar jauniem, talantīgiem darbiniekiem, kuri veicina jaunu tendenču attīstību.